Katrs pieaugušais savā attīstībā, pusaudžu gados, emocionāli atdalījās no vecākiem, vai pat neatdalījās. Kā katrs šo krīzi pārvarēja, vai saprata kādas ir vajadzības, un vai vienmēr ir jāpiepilda vecāku vajadzības?
Vecākiem un arī skolotājiem vienlīdz svarīgi ir saprast gan to, kas notiek ar viņiem pašiem, gan to, kas notiek ar viņu bērniem. Tāpēc pieaugušajiem ir jādara kas vairāk par reaģēšanu uz bērnu vajadzībām – viņiem ir jārūpējas arī par savām vajadzībām.
Taču, lai izzinātu un tiešām izprastu katra bērna dzīves posmā noteiktās vajadzības, ir jābūt nodrošinātai dzīves kvalitātei, lai pieaugot cilvēks ir spējīgs patstāvīgi veidot dzīves vērtības, mērķus un tos piepildīt, tādejādi nodrošinot sev dzīvīgu un apmierinātu dzīvi.
Viena no svarīgākajām bērna vajadzībām ir novērtējums. Bērni to sagaida no vecākiem un skolotājiem, pieaugušie – no partneriem un sabiedrības, un tās ir: seksualitāte (sievišķība, vīrišķība) un profesija, vai darbs, ar ko nodarbojamies.
Bet vai mēs varam novērtēt paši sevi, ja skolas dzīvē ir tik daudz rūpes, stresu un vajadzību?
Stradājot ar skolotājiem esmu novērojusi, ka tieši uzdrošinoties izprast savas izjūtas un vēlmes, aizdomājoties kā katrs var iepazīt savas nezināmās un neizprotamās dvēseles ēnas puses, daudz labāk var palīdzēt un dot zināšanas jauniem cilvēkiem. Galu galā, ja strādā ar cilvēkiem, visupirms ir jāizprot sevi! Tad gandarījums un paša pašvērtējums ļauj būt apmierinātākam un laimīgākam. Tādēļ šoreiz parunāsim par jauniešu vecuma posmu un to vajadzībām.
Vecākiem un arī skolotājiem vienlīdz svarīgi ir saprast gan to, kas notiek ar viņiem pašiem, gan to, kas notiek ar viņu bērniem. Tāpēc pieaugušajiem ir jādara kas vairāk par reaģēšanu uz bērnu vajadzībām – viņiem ir jārūpējas arī par savām vajadzībām.
Taču, lai izzinātu un tiešām izprastu katra bērna dzīves posmā noteiktās vajadzības, ir jābūt nodrošinātai dzīves kvalitātei, lai pieaugot cilvēks ir spējīgs patstāvīgi veidot dzīves vērtības, mērķus un tos piepildīt, tādejādi nodrošinot sev dzīvīgu un apmierinātu dzīvi.
Viena no svarīgākajām bērna vajadzībām ir novērtējums. Bērni to sagaida no vecākiem un skolotājiem, pieaugušie – no partneriem un sabiedrības, un tās ir: seksualitāte (sievišķība, vīrišķība) un profesija, vai darbs, ar ko nodarbojamies.
Bet vai mēs varam novērtēt paši sevi, ja skolas dzīvē ir tik daudz rūpes, stresu un vajadzību?
Stradājot ar skolotājiem esmu novērojusi, ka tieši uzdrošinoties izprast savas izjūtas un vēlmes, aizdomājoties kā katrs var iepazīt savas nezināmās un neizprotamās dvēseles ēnas puses, daudz labāk var palīdzēt un dot zināšanas jauniem cilvēkiem. Galu galā, ja strādā ar cilvēkiem, visupirms ir jāizprot sevi! Tad gandarījums un paša pašvērtējums ļauj būt apmierinātākam un laimīgākam. Tādēļ šoreiz parunāsim par jauniešu vecuma posmu un to vajadzībām.
SAVAS IDENTITĀTES MEKLĒJUMOS
Jauniešiem ir nepieciešams iepazīt savu vienaudžu grupas, izjust tās atbalstu un saņemt akceptēšanu. Jauniešu kultūras iespējas, zinātkāre par notiekošo, risks, pētnieka atziņa. Svarīgi iziet no ģimenes, jeb ģimene paliek kā resurs un vērtība, un vecāki ļauj bērnam emocionāli atdalīties. Tam nepieciešams atraisīties, kas nozīmē vienmēr būt savādākam nekā vecāki, tanī pat laikā nepazaudējot kopību, uzticēšanos, pacietību un gatavību kompromisiem.
Šeit katrs pieaugušais var padomāt par to, kā savulaik viņi atdalījās no saviem vecākiem, kā katrs ģimenes loceklis stādās priekšā laiku pēc atdalīšanās. Ja šobrīd augstskolas prasa finansējumu, kuru reāli var segt vecāki, tad atdalīšanās būs grūtāk izprotama, jo saistības ar finansēm prasīs attiecību jaunas robežas. Skolā to var pārrunāt, jo ģimenēs ir grūti noteikt jaunus ģimenes noteikumus, kad bērni kļūst par pieaugušajiem, kas uzņemsies dzīves atbildību.
Jauniešiem ir nepieciešams iepazīt savu vienaudžu grupas, izjust tās atbalstu un saņemt akceptēšanu. Jauniešu kultūras iespējas, zinātkāre par notiekošo, risks, pētnieka atziņa. Svarīgi iziet no ģimenes, jeb ģimene paliek kā resurs un vērtība, un vecāki ļauj bērnam emocionāli atdalīties. Tam nepieciešams atraisīties, kas nozīmē vienmēr būt savādākam nekā vecāki, tanī pat laikā nepazaudējot kopību, uzticēšanos, pacietību un gatavību kompromisiem.
Šeit katrs pieaugušais var padomāt par to, kā savulaik viņi atdalījās no saviem vecākiem, kā katrs ģimenes loceklis stādās priekšā laiku pēc atdalīšanās. Ja šobrīd augstskolas prasa finansējumu, kuru reāli var segt vecāki, tad atdalīšanās būs grūtāk izprotama, jo saistības ar finansēm prasīs attiecību jaunas robežas. Skolā to var pārrunāt, jo ģimenēs ir grūti noteikt jaunus ģimenes noteikumus, kad bērni kļūst par pieaugušajiem, kas uzņemsies dzīves atbildību.
SEVIS KĀ PERSONAS ATKLĀŠANA
Jaunietiem ir nepieciešama pašvērtības stiprināšana, jaunu tiesību un pienākumu pieņemšana, kā arī spēja uzņemties atbildību par sevi. Viņam ir raksturīga mācīšanās no konkrēta uzvedības modeļa ‒ jaunietis mācās no kāda skolotāja, trenera vai salīdzina sabiedrībā populāra cilvēka sasniegumus ar paša sasniegto. Jauniešos parādās interese par personību sasniegumiem un viņu dzīves ceļa gaitām. Īpaši skolotāju personībai ir dziļa nozīme jauniešu dzīves posmā, tāpēc arī skolotāji nereti kļūst priekš bērniem par Dzīves Skolotājiem.
SAVAS SEKSUALITĀTES ATKLĀŠANA
Lai iepazītu savu seksualitāti un attiecības ar citiem cilvēkiem, jaunietim nepieciešams izdzīvot ilgas pēc otra cilvēka. Viņš piedzīvo vēlmi būt pati pilnība, tāpēc tiecas pēc zināšanām par dzimumizglītību un garīgo veselību. Jaunietim ir nepieciešams attīstīt sevī prasmi rast kompromisus, savas vērtības nākotnes mērķa izveidošanai. Protams, ejot cauri šim dzīves posmam, viņa uzvedību veidos vairāku paaudžu ģimenes modeļi, bet cilvēkam vienmēr ir iespēja tos izprast un veidot savu dzīvi, kas balstās tikai un vienīgi viņa paša pieredzē.JAUNIEŠA IZJŪTAS
Ķermeniskās izmaiņas un dziņu impulss modina jauniešos apjukumu, bailes un nespēju ar to apieties. Savstarpēji mijas vainas sajūta ar aizsardzību, lepnums ar prieku. Atvadas no bērnības ir spēcīgi ambivalentas. Jaunieši visu dara savu spēku robežās ‒ maksimālisti. Lai izskatītos vecāki nekā patiesībā ir, viņi daudz laika pavada spoguļa priekšā, bet turpina pa nakti gulēt kopā ar mīkstajām spēļmantiņām. Jauniešiem šajā vecumposmā ir grūtības atrast savu sociālo lomu, tas padara viņus agresīvus, raudulīgus un jūtelīgus. Jaunieši piedzīvo lielu vientulības sajūtu, kas robežojas ar izmisumu. Tāpēc klusēšana un noslēgšanās savstarpēji mijas ar pārmērīgām diskusijām.Šajā vecumā cilvēkā esošā zemapziņas darbība nonāk apziņas virspusē, tāpēc ir daudz sapņu un sapņošana nomodā. Jauniešos parādās vēlme veikt varoņdarbus, riskēt, celt savu nozīmību (gūt slavu), ilgas pēc mūžīgas mīlestības, bet bieži vien tiek piedzīvotas nelaimīgas mīlestības.
Jaunietis dažreiz jūtas pasakaini, citreiz pilnīgi nevērtīgs, tādēļ aktivitāte mijas ar klaiņošanu. Viņam šķiet, ka bēgšana spēj izmainīt pasauli, bet piedzīvotā sakāve būs mūžīga. Kā sekas tiek izjustas un sevī izauklētas pasaules sāpes. Jauniešu grupa sniedz atvieglojumu un jaunas problēmas. Mācību saturs ir otršķirīgs. Jaunības notikumu novērtējums kā veidojošs faktors, pieaugušajiem paliek atmiņā ļoti ilgu laiku. No dvēseles stāvokļa raugoties, jaunietiem šis ir visgrūtākais laiks dzīvē, jo īsā laikā notiek daudz pārmaiņu.
PERSONĪBAS PILNVEIDOŠANĀS SOCIĀLĀ VIDĒ. PROFESIJA UN DARBS
Masu mediji un izglītības iestādes piedāvā plašas izvēles iespējas nākotnes darbiem un profesijai. Diemžēl vairāk tiek izvērtētas izvēles studijām augstskolā, kas vairāk attiecas uz ģimenēm, kas var nodrošināt mācības finansiāli. Tajā pašā laikā pastāv uzskats, ka naudas pelnīšana ārzemēs dod daudz lielākas iespējas pilnvērtīgi dzīvot nekā savā dzimtenē.Profesijas un darba izvēle jauniešu vidū ir ļoti grūts brīdis, jo sapņu piepildījums ir atkarīgs no katra personības izaugsmes un identitātes nostiprināšanās.
Mūsu sabiedrības situācija ekonomisku apstākļu dēļ jauniešos vieš cerības piepildīt skaistu dzīvi ārzemēs. Bet skolotājiem ir iespēja rosināt jauniešus padomāt par to, kāda veida darbus cilvēki no viņu valsts parasti dara, kad dodas strādāt uz ārzemēm? Ja skolotāji izsaka savu viedokli par profesijas un darba iespējām, tad viņi balstās uz savu vērtību un personīgās pieredzes skalu, taču jāņem vērā, ka katra cilvēka domas un personība ir atšķirīga. Skolotājiem vajadzētu uzklausīt un parādīt citus iespējamos ceļus. Ar simboliskiem piemēriem un stāstiem ļaut izvērtējumiem nākt no pašiem jauniešiem neapstrīdot, neintepretējot, bet atspoguļojot dzirdēto un uztvert, ko jaunietis vēlas; iespējams kādā brīdī viņam vajadzīga pat psiholoģiskā palīdzība.Visbeidzot, lai vidusskolēna turpmākās dzīves gaitas skolotājs spētu ietekmēt pozitīvi – skolotājiem ir svarīgi pašiem būt ieinteresētiem iet savu izziņas ceļu savā personībā, t.i. spēt akceptēt savas pašpieredzes terapiju. Bet vecākiem atcerēties , ka ģimenes terapijas ietvaros terapeits stradās ar visu ģimenes sistēmu, t.i. iesaistot pusaudzi un vecākus kopā.