Šo jautājumu sev nav uzdevusi neviena no ģimenēm, ar kurām man ir nācies strādāt. Lieta tāda, ka kopdzīvi cilvēki uztvēra kā pienākumu, un ja nebija acīmredzamas ģimenes krīzes, viņi uzskatīja, ka viss ir kārtībā. Man šķiet, ka ģimenes, kuras neuzdrošinās uzdot šādu jautājumu, vienkārši bija pieradušas pie savas dzīves, pie tās labajām un sliktajām izpausmēm un nezināja, ka pastāv iespēja kaut ko mainīt.
Vai jūs jūtat, ka dzīvojat ar draugiem, cilvēkiem, kuri jums patīk, kuriem jūs uzticaties un kuri simpatizē un uzticas jums?
Šis jautājums nodarbina daudzus. Viņi saka: „Es nekad par to neesmu domājis, viņi taču ir mana ģimene” – it kā ģimenes locekļi kaut kādā veidā atšķirtos no parastajiem cilvēkiem.
Vai būt par jūsu ģimenes locekli ir jautri un interesanti?
Ja jūs varat atbildēt „jā” uz visiem trim jautājumiem, esmu pārliecināta, ka jūs dzīvojat ģimenē, kuru var nosaukt par veiksmīgu. Ja jūs atbildēsiet „nē” vai „ne vienmēr”, jūs, visdrīzāk, dzīvojat ģimenē, kuru tādā vai citādā mērā var nosaukt par problemātisku.
Tiklīdz es nonāku problemātiskā ģimenē, uzreiz izjūtu diskomfortu. Reizēm kļūst vēsi, it kā apkārt viss būtu sasalis. Atmosfēra ir uzsvērti pieklājīga, bet ir pilnīgi acīmredzami, ka visiem ir ļoti garlaicīgi. Reizēm šķiet, ka apkārt viss griežas kā vilciņš, tev sāk reibt galva un tu ilgi nespēj atgūties. Reizēm jādomā, ka tas ir klusums pirms vētras, un jebkurā brīdī sāks dārdēt pērkons vai zibeņot. Bet reizēm gaisā virmo kas noslēpumam līdzīgs, un tu jūties kā spiegs, kuram tas jāatmin.
Nonākot vienā no tādām ģimenēm, mans organisms momentā reaģē. Mani pārņem nelabuma sajūta, sāk sāpēt mugura, pleci un galva. Es vienmēr jautāju cilvēkiem, kuri dzīvo šādās ģimenēs, kā viņu organisms reaģē uz šo situāciju. Un iepazīstoties tuvāk, es sapratu, ka viņi jūtas tāpat kā es. Pēc tam, kad kaut kas līdzīgs atkārtojās vairakkārt, es sapratu, kāpēc problemātiskajās ģimenēs dzīvojošajiem cilvēkiem ir dažādas kaites un slimības. Viņu organisms vienkārši reaģē uz necilvēcīgo vidi.
Problemātiskās ģimenēs cilvēku ķermeņi un sejas liecina par viņu stāvokli. Ķermeņi ir vai nu saspringti un neveikli, vai arī sagumuši. Sejas – drūmas, skumjas un tukšas kā maskas. Acis vērstas uz leju vai skatās cilvēkiem garām. Ausis, acīmredzot, nedzird. Balsis ir vai nu nepatīkamas un griezīgas, vai arī knapi saklausāmas. Starp tādas ģimenes locekļiem saklausāmas vien niecīgas prieka vai draudzīguma drumslas saskarsmē vienam ar otru. Izskatās, ka šie cilvēki pavada laiku kopā piespiedu kārtā un mēģina kaut kā paciest viens otru. Reizēm problemātiskās ģimenēs atrodas kāds cilvēks, kurš mēģina kaut ko mainīt, bet viņa centieni izrādās velti.
Joki šādās ģimenēs ir indīgi, sarkastiski, pat cietsirdīgi. Vecāki ir tā aizņemti ar priekšrakstiem, kas viņu bērnam jādara un kas nē, ka viņi nepaspēj izprast: kas par cilvēku ir viņu bērns. Saprotams, ka viņi nespēj gūt gandarījumu no saskarsmes ar bērnu, tāpat kā bērns negūst apmierinājumu saskarsmē ar viņiem. Tādēļ cilvēki no neveiksmīgām ģimenēm reizēm ļoti brīnās par to, ka ir iespējams gūt gandarījumu no saskarsmes vienam ar otru.
Kad pie manis birojā ieradās šādas ģimenes, es vienmēr jautāju: kā jums izdodas izdzīvot šādā atmosfērā. Man izdevās noskaidrot, ka daži cilvēki vienkārši izvairījās viens no otra. Viņi bija tā iegrimuši darbā un cita veida darbībā ārpus ģimenes, ka kontakti praktiski bija novesti līdz nullei. Atrasties līdzās šādām ģimenēm ir ļoti smagi, jo pastāvīgi nākas saskarties ar bezcerību, bezpalīdzību un vientulību.
Reizēm es sastopu cilvēkus, kuri vīrišķīgi cenšas neievērot šīs problēmas, bet tā ir postoša drosme. Viņu vidū ir tādi, kuros vēl nav apdzisusi cerība, un viņi mēģina visu vērst par labu, burkšķot un lamājoties viens ar otru. Pārējiem jau sen viss ir vienalga. Šie cilvēki gadu no gada slēpj šīs sāpes sevī vai izmisumā mēģina pārlikt tās uz apkārtējo pleciem.
Tradicionāli mēs ģimeni uztveram kā vietu, kur vienmēr var rast mīlestību, izpratni un atbalstu. Pat tad, kad visapkārt viss grūst – ģimene ir piestātne, kur var atpūsties, atsvaidzināties un smelties spēkus, lai labāk tiktu galā ar apkārtējām problēmām. Bet miljoniem nelabvēlīgo ģimeņu tas ir mīts.
Mēs dzīvojam industriālā sabiedrībā, kur mums visiem tā vai citādi nākas saskarties ar dažādām organizācijām, kurām jābūt savā sfērā praktiskām, ekonomiskām, efektīvām un, visbeidzot, izdevīgām. No šīm organizācijām ir tikai nedaudzas, kuru pienākumos ietilpst palīdzēt cilvēkiem, aizsargāt viņus no citiem. Praktiski katrs no mums vai nu dzīvo nabadzībā vai arī cieš no diskriminācijas, vai arī viņu nežēlīgi apspiež kaut kādas organizācijas, un tas viss notiek mūsu necilvēcīgo sabiedrisko organizāciju vainas dēļ.
Cilvēkiem no problemātiskām ģimenēm, kuras ir saskārušās ar necilvēcību pat pašu mājās, jebkuras nepatikšanas ir daudzkārt grūtāk pārdzīvot.
Uz brīdi novērsiet uzmanību no lasīšanas un padomājiet: cik ģimeņu no jums zināmajām nonāk neveiksmīgas ģimenes kategorijā. Vai ģimeni, kurā jūs esat uzaudzis, kaut kādā ziņā var nosaukt var veiksmīgu? Bet ģimeni, kurā jūs dzīvojat pašlaik? Vai jūs saskatāt kaut kādas pazīmes, kuras agrāk neievērojāt?
Atrodoties līdzās harmoniskai ģimenei, izjūtas ir pavisam citas. Tādās ģimenēs savstarpējās attiecībās valda dzīvesprieks, patiesums, godīgums un mīlestība. Uzreiz ir jūtama prāta, sirds un dvēseles dzīvā klātbūtne.
Man šķiet, ja es dzīvotu tādā ģimenē, manī ieklausītos un arī es ar interesi uzklausītu apkārtējos, kādu reizēm pārliecinot, un kaut kādā ziņā arī pakļaujoties citu viedoklim. Es varētu atklāti demonstrēt savu laimi, tāpat kā sāpes un vilšanos. Es nebaidītos riskēt, jo ikviens manas ģimenes loceklis saprastu, ka riskējot, es varu arī paklupt, bet manas kļūdas – tas ir manas izaugsmes pierādījums. Es justos kā pilntiesīgs cilvēks, cilvēks, kuru redz, novērtē, mīl un kurš pats spēj ievērot, novērtēt un mīlēt viņa tuvumā esošos cilvēkus. Tādās ģimenēs vienmēr ir sajūtama dzīvības enerģija, tādu ģimeņu locekļi ir glīti un harmoniski veidoti, viņu sejas nav saspringtas.