Ja cilvēks tiecas pēc laimes, tad jājautā, kāds gan viņš ir laimi sasniedzis? Kā viņš tad pārvēršas? Kas viņu raksturo? Vai viņš ir labāks vai sliktāks?
Laime ir dzīves eleksīrs jeb dzīves zelts. Tai ir pat citu dzīves vērtību mērogs. Tā ir kā apsolītā zeme, tapēc tā ir vērtība pati par sevi, tā ir vērtību vērtība. Cilvēks to bauda un saka – tas ir labi, es jūtos labi.
Daudzi cilvēki domā – dzīve ir lotereja, viņi tikai neesot izvilkuši pareizo lozi. Viņi ir pārliecināti, ka citiem, kuri priecājās un vairāk atpūšas, esot laimīgā dzīves loze.
Taču tik dažādas šīs lozes nav. Atšķirība ir attieksmē – kā uz to raugās, kā to pieņem.
Es esmu praksē stradājusi par šiem 22 gadiem ar daudziem cilvēkiem. Esmu dzirdējusi viņu lielākos noslēpumus. Neviens no viņiem nebija izvilcis lielo lozi, lielo pilnīgo laimi. Katram kaut kas bija atgadījies - kāda nelaime, nasta vai sāpe. Bet viņu vidū bija tādi, kuri, neraugoties uz visām ciešanām, joprojām bija laimīgi, priecīgi cilvēki. Citi salūza, kad kļuva grūti, kad piemeklēja neveiksmes. Bieži viņi līdzīgi bija izcietuši to pašu, bet rezultāts bija pavisam cits.
Un kāpēc?
Tāpēc, ka patiesība ir ar laimi attiecībās. Lai kāda ir patiesība, vai tā ir sāpīga, vai tās dēļ var kādu sarūgtināt. Lai kā Latviešu Tauta vēsturiski ir dzinusies pēc patiesības un laimes, tie bija cildeni un varonīgi ceļi. Bet cilvēku lielais vairums augstākās patiesības dēļ tikai ļoti reti ir ar mieru nest upurus. “Labāk rūgta patiesība, nekā viltus mīlestība” (Sakāmvārds). Patiesība ir vārdos izteikta saskaņa ar īstenību. Patiess ir tas, kas īstenībā noticis vai atrodams. Lietā tā, ka patiesību var sacīt ne tikai par to kas notiek dabā, ka tagad līst utt., bet arī par to, kas notiek cilvēka dvēselē, par to, ko otrs cilvēks dara vai darījis, kādas ir viņu vērtības, viņa raksturs. Un te ir visas šīs savādās patiesības sakne. Izrādās, ka cilvēka dvēselē ir tik daudz neizprotamu un apslēptu labo vai slikto daļas, ka sākas ērkšķu ceļš.
Ja nu viens cilvēks par savu paziņu grib sacīt patiesību, tad viņam jāsaka un jarunā arī par viņa sliktajām īpašībām, bet līdz ar to viņš savu paziņu saceļ pret sevi. Sanāk, ka cilvēkam dažās lietās patiesība janoklusē, jo tās cena ir par daudz liela.
Patiesības slēptās aizkulisēs dzīvo cilvēki gan vieni, gan ģimenēs. Kā viņi to izjūt, jūtas, vai cilvēki ir apmierināti? Ģimenes psihoterapijas pamatlicēja Virdžīnija Satīra savos darbos raksta, ka patiesības meklējumi ģimenēs nav vienkārši, neviens uz ģimenes psihoterapiju neatnāk ar patiesības atklāsmi. Bet, ja ģimenes paļaujas, un terapijas kabinets ir droša vide, un jūt, ka no terapeita puses ir atbalstītas katra ģimenes locekļa vajadzības, tad katra pašvērtība tiek celta un atbalstīta. Terapijā tas dod iespēju risināt smagas problēmas - psihiskas slimības atklāšanu un pieņemšanu, alkohola problēmas, (visvairāk tas skar, jo dzīvo ar domu, visi par to zin, bet neviens par to nerunā), pāra šķiršanās krīzi, vientulību, nabadzību un citas sociālās lietas. Un galvenā problēma ietver sevī to, kas ir vajadzīgs - ģimenei jāatzīst savas grūtības. Ticība, ka tās var izmainīt. Sākt rīkoties, lai sasniegtu rezultātus. Kad Jūs sākat labāk izprast problēmas savā ģimenē, jūs sapratīsiet, ka viss notiekošais nebija patiesības vērts slēpt, vai vainot sevi, vai apkārtējos. Tas, ka Jūs neredzējāt savas nelaimes iemeslus, un kur tos meklēt, vai nevēlēšanās patiesībai skatīties tieši acīs, tas arī nedeva iespējas ieraudzīt acīmredzamas lietas. Patiesība atbrīvo ikvienu.
“Visas laimīgās ģimenes ir līdzīgas cita citai, nelaimīgas katra savādāk” ( Ļ.Tolstojs.). Un nav nekāda pārdrošība apgalvot, ka laimīgākajām ģimenēm ir daudz lielāka iespēja radīt veselus bērnus nekā nelaimīgajām. Savukārt ģimenēm ir ļoti dažāda izpratne par laimi. Lai saprastu, kas notiek ar bērnu, jaunieti, vai pat kādu no pieaugušo ģimenes locekli, nevar to risināt atrauti no ģimenes sistēmas. Ģimene ir psiholoģiska atbalsta sistēma, un nepieciešamības gadījumā tai jādarbojas par atbalstu saviem locekļiem. Partneru personības un attiecību attīstīšana, sekmīgi veicina kļūt par labiem tēviem un mātēm. Pēc ilggadīga darba ar ģimenēm, kurās ģimenes locekļu attieksme vienam pret otru ir augstakā mērā psihiski nospiedoša, man ir skaidrs, ka ir daudz iespēju, kā vecāki var palaist garām izdevību, bet, ka ir arī viena universāla kļūda, ko pieļauj šādās ģimenēs - vecāki nerūpējās viens par otru, viņiem zūd intereses vienam par otru. Viņi nodarbojas ar cīņu par dzīvi, un pierādījumiem par saviem priekštatiem par bērnu audzināšanu. Ja vecākiem nav izdevies vienam otru respektēt, kā lai bērni iemācās pašcieņu? Vecākiem ir jābūt laikam priekš sevis. Bieži valda pārliecība, ka ģimene galvenokārt vajadzīga bērnu dēļ, un kā tā ir vieta, kur aug bērni. Daži cilvēki sevi identificē ar vecāku lomu tik lielā mērā, ka nedomā par sevi, vai savu partneri kā indivīdu, un velta tam maz laika un uzmanības. Cik daudz mātes un tēvi ir saviem bērniem vienmēr noguruši, nelaimīgi un nepiepildīti vecāki. Atkarībā no laulības attiecību stipruma vai vājuma, vienam no abiem vecākiem pēkšņi var rasties sajūta, ka dzīve viņam paiet garām. Un pāris jūt, ka laulībā ienāk krīze.
Partneru un ģimeņu problēmas, kas beidzas ar šķiršanos, sākas ilgi pirms šīs kulminācijas, dažreiz jau ar precībām. Slēdzot laulību, cilvēki cer nonākt laimes apsolītā zemē. Vīrietis vai sieviete cer, ka no otra sagaidīs savas personas ilgu piepildījumu. Bet tik atšķirīgi cilvēki nezin un neizprot katra partnera ģimenes izcelsmi un audzināšanu, un to sabiedriskās nozīmes vērtību sistēmā.
Ja kāds strīdas, nerunā, izvairās no saskarsmes, tad tas nevienam nevar palikt apslēpts. Bet kāpēc viņi tā dara, paliek apslēpts vairumā gadījumu, ja par to nerunā. Un tas rada bailes. Bērniem ir bailes no pamestības, no viņu pasaules sašķeltības labajā un ļaunajā, un pašu nespēju izšķirt, kas ir kas. Bērni jūt līdz saviem vecākiem, un tādēļ cenšas funkcionēt kā izlīdzinošais “es”.
Var droši teikt, ka šķiršanos vairs neuzskata par ģimenes dzīves totālu sagraušanu, kas izbeigtu visas līdzšinējās saites, bet gan laulības attiecību pārveidošanu un tālāko attīstību par tīrām vecāku attiecībām. Priekš tam ir jāattīsta jauni nosacījumi un komunikācijas paraugi - tādi, ko visi dalībnieki spēj iekšēji akceptēt. Visu to vecāki var panākt tikai tad, ja spēj norobežot pāra attiecības līmeni no vecāku pienākuma līmeņa. Pilnībā tas izdodas reti. Tur, kur tas neizdodas, par to būtu atklāti jārunā. Jo labāk vecāki tiek gala ar savām pašu bailēm un cerībām, jo labāk viņi var rūpēties par bērniem. Priekšnosacījumi sekmīgai šķiršanās konsultācijai ir stāvoklis, kad pāris noslēdzis ambvilances fāzi, un līdzstiesīgi, un par sevi atbildēt spējīgi, grib nonākt pie atrisinājuma. Ģimenes terapija un mediācijas konsultācijas var sniegt lielu palīdzību. Mūsu bērni, un es ar to domāju visus bērnus, ir pelnījuši laipnu nākotni. Cik tā ir vērta mums? “Patiesība atbrīvo ikvienu”, lasīju Viljama Janga grāmatā „Būda”. Katrs patiesības atklāsmes ceļš nes savas laimes labo sajūtu un vērtību mēru par mīlestību.
Laime ir dzīves eleksīrs jeb dzīves zelts. Tai ir pat citu dzīves vērtību mērogs. Tā ir kā apsolītā zeme, tapēc tā ir vērtība pati par sevi, tā ir vērtību vērtība. Cilvēks to bauda un saka – tas ir labi, es jūtos labi.
Daudzi cilvēki domā – dzīve ir lotereja, viņi tikai neesot izvilkuši pareizo lozi. Viņi ir pārliecināti, ka citiem, kuri priecājās un vairāk atpūšas, esot laimīgā dzīves loze.
Taču tik dažādas šīs lozes nav. Atšķirība ir attieksmē – kā uz to raugās, kā to pieņem.
Es esmu praksē stradājusi par šiem 22 gadiem ar daudziem cilvēkiem. Esmu dzirdējusi viņu lielākos noslēpumus. Neviens no viņiem nebija izvilcis lielo lozi, lielo pilnīgo laimi. Katram kaut kas bija atgadījies - kāda nelaime, nasta vai sāpe. Bet viņu vidū bija tādi, kuri, neraugoties uz visām ciešanām, joprojām bija laimīgi, priecīgi cilvēki. Citi salūza, kad kļuva grūti, kad piemeklēja neveiksmes. Bieži viņi līdzīgi bija izcietuši to pašu, bet rezultāts bija pavisam cits.
Un kāpēc?
Tāpēc, ka patiesība ir ar laimi attiecībās. Lai kāda ir patiesība, vai tā ir sāpīga, vai tās dēļ var kādu sarūgtināt. Lai kā Latviešu Tauta vēsturiski ir dzinusies pēc patiesības un laimes, tie bija cildeni un varonīgi ceļi. Bet cilvēku lielais vairums augstākās patiesības dēļ tikai ļoti reti ir ar mieru nest upurus. “Labāk rūgta patiesība, nekā viltus mīlestība” (Sakāmvārds). Patiesība ir vārdos izteikta saskaņa ar īstenību. Patiess ir tas, kas īstenībā noticis vai atrodams. Lietā tā, ka patiesību var sacīt ne tikai par to kas notiek dabā, ka tagad līst utt., bet arī par to, kas notiek cilvēka dvēselē, par to, ko otrs cilvēks dara vai darījis, kādas ir viņu vērtības, viņa raksturs. Un te ir visas šīs savādās patiesības sakne. Izrādās, ka cilvēka dvēselē ir tik daudz neizprotamu un apslēptu labo vai slikto daļas, ka sākas ērkšķu ceļš.
Ja nu viens cilvēks par savu paziņu grib sacīt patiesību, tad viņam jāsaka un jarunā arī par viņa sliktajām īpašībām, bet līdz ar to viņš savu paziņu saceļ pret sevi. Sanāk, ka cilvēkam dažās lietās patiesība janoklusē, jo tās cena ir par daudz liela.
Patiesības slēptās aizkulisēs dzīvo cilvēki gan vieni, gan ģimenēs. Kā viņi to izjūt, jūtas, vai cilvēki ir apmierināti? Ģimenes psihoterapijas pamatlicēja Virdžīnija Satīra savos darbos raksta, ka patiesības meklējumi ģimenēs nav vienkārši, neviens uz ģimenes psihoterapiju neatnāk ar patiesības atklāsmi. Bet, ja ģimenes paļaujas, un terapijas kabinets ir droša vide, un jūt, ka no terapeita puses ir atbalstītas katra ģimenes locekļa vajadzības, tad katra pašvērtība tiek celta un atbalstīta. Terapijā tas dod iespēju risināt smagas problēmas - psihiskas slimības atklāšanu un pieņemšanu, alkohola problēmas, (visvairāk tas skar, jo dzīvo ar domu, visi par to zin, bet neviens par to nerunā), pāra šķiršanās krīzi, vientulību, nabadzību un citas sociālās lietas. Un galvenā problēma ietver sevī to, kas ir vajadzīgs - ģimenei jāatzīst savas grūtības. Ticība, ka tās var izmainīt. Sākt rīkoties, lai sasniegtu rezultātus. Kad Jūs sākat labāk izprast problēmas savā ģimenē, jūs sapratīsiet, ka viss notiekošais nebija patiesības vērts slēpt, vai vainot sevi, vai apkārtējos. Tas, ka Jūs neredzējāt savas nelaimes iemeslus, un kur tos meklēt, vai nevēlēšanās patiesībai skatīties tieši acīs, tas arī nedeva iespējas ieraudzīt acīmredzamas lietas. Patiesība atbrīvo ikvienu.
“Visas laimīgās ģimenes ir līdzīgas cita citai, nelaimīgas katra savādāk” ( Ļ.Tolstojs.). Un nav nekāda pārdrošība apgalvot, ka laimīgākajām ģimenēm ir daudz lielāka iespēja radīt veselus bērnus nekā nelaimīgajām. Savukārt ģimenēm ir ļoti dažāda izpratne par laimi. Lai saprastu, kas notiek ar bērnu, jaunieti, vai pat kādu no pieaugušo ģimenes locekli, nevar to risināt atrauti no ģimenes sistēmas. Ģimene ir psiholoģiska atbalsta sistēma, un nepieciešamības gadījumā tai jādarbojas par atbalstu saviem locekļiem. Partneru personības un attiecību attīstīšana, sekmīgi veicina kļūt par labiem tēviem un mātēm. Pēc ilggadīga darba ar ģimenēm, kurās ģimenes locekļu attieksme vienam pret otru ir augstakā mērā psihiski nospiedoša, man ir skaidrs, ka ir daudz iespēju, kā vecāki var palaist garām izdevību, bet, ka ir arī viena universāla kļūda, ko pieļauj šādās ģimenēs - vecāki nerūpējās viens par otru, viņiem zūd intereses vienam par otru. Viņi nodarbojas ar cīņu par dzīvi, un pierādījumiem par saviem priekštatiem par bērnu audzināšanu. Ja vecākiem nav izdevies vienam otru respektēt, kā lai bērni iemācās pašcieņu? Vecākiem ir jābūt laikam priekš sevis. Bieži valda pārliecība, ka ģimene galvenokārt vajadzīga bērnu dēļ, un kā tā ir vieta, kur aug bērni. Daži cilvēki sevi identificē ar vecāku lomu tik lielā mērā, ka nedomā par sevi, vai savu partneri kā indivīdu, un velta tam maz laika un uzmanības. Cik daudz mātes un tēvi ir saviem bērniem vienmēr noguruši, nelaimīgi un nepiepildīti vecāki. Atkarībā no laulības attiecību stipruma vai vājuma, vienam no abiem vecākiem pēkšņi var rasties sajūta, ka dzīve viņam paiet garām. Un pāris jūt, ka laulībā ienāk krīze.
Partneru un ģimeņu problēmas, kas beidzas ar šķiršanos, sākas ilgi pirms šīs kulminācijas, dažreiz jau ar precībām. Slēdzot laulību, cilvēki cer nonākt laimes apsolītā zemē. Vīrietis vai sieviete cer, ka no otra sagaidīs savas personas ilgu piepildījumu. Bet tik atšķirīgi cilvēki nezin un neizprot katra partnera ģimenes izcelsmi un audzināšanu, un to sabiedriskās nozīmes vērtību sistēmā.
Ja kāds strīdas, nerunā, izvairās no saskarsmes, tad tas nevienam nevar palikt apslēpts. Bet kāpēc viņi tā dara, paliek apslēpts vairumā gadījumu, ja par to nerunā. Un tas rada bailes. Bērniem ir bailes no pamestības, no viņu pasaules sašķeltības labajā un ļaunajā, un pašu nespēju izšķirt, kas ir kas. Bērni jūt līdz saviem vecākiem, un tādēļ cenšas funkcionēt kā izlīdzinošais “es”.
Var droši teikt, ka šķiršanos vairs neuzskata par ģimenes dzīves totālu sagraušanu, kas izbeigtu visas līdzšinējās saites, bet gan laulības attiecību pārveidošanu un tālāko attīstību par tīrām vecāku attiecībām. Priekš tam ir jāattīsta jauni nosacījumi un komunikācijas paraugi - tādi, ko visi dalībnieki spēj iekšēji akceptēt. Visu to vecāki var panākt tikai tad, ja spēj norobežot pāra attiecības līmeni no vecāku pienākuma līmeņa. Pilnībā tas izdodas reti. Tur, kur tas neizdodas, par to būtu atklāti jārunā. Jo labāk vecāki tiek gala ar savām pašu bailēm un cerībām, jo labāk viņi var rūpēties par bērniem. Priekšnosacījumi sekmīgai šķiršanās konsultācijai ir stāvoklis, kad pāris noslēdzis ambvilances fāzi, un līdzstiesīgi, un par sevi atbildēt spējīgi, grib nonākt pie atrisinājuma. Ģimenes terapija un mediācijas konsultācijas var sniegt lielu palīdzību. Mūsu bērni, un es ar to domāju visus bērnus, ir pelnījuši laipnu nākotni. Cik tā ir vērta mums? “Patiesība atbrīvo ikvienu”, lasīju Viljama Janga grāmatā „Būda”. Katrs patiesības atklāsmes ceļš nes savas laimes labo sajūtu un vērtību mēru par mīlestību.