Nē – šķiršanās nav pasaules gals
Mūsu vecāki un vecvecāki dzīvoja ar pārliecību, ka bērns ir pietiekami svarīgs iemesls, lai laulību saglabātu. Lai kā gāja attiecībās, tik viegli nešķīrās. Arī salīdzinoši nesen, kad pati veidoju ģimeni un man piedzima dēls, bija ļoti maz informācijas par to, kas ir pāra attiecības, kas tajās galvenais un kā tās attīstīt. Dzīvojām pēc stereotipiem. Tagad es teiktu – bērniem ir jāaug vidē, kurā viņi jūtas droši. Tas ne vienmēr nozīmē, ka vecākiem jāpaliek kopā. Nez vai bērns jūtas labi, ja vecāki nemitīgi strīdas un nesaprotas. Tomēr ir kāda nianse – arī pēc šķiršanās, ja konflikti paliek neatrisināti, viss var turpināties tikpat augstos toņos. Vēl vairāk – tieši šķiršanās rūgtums var uzkurināt vēl lielākas dusmas un aizvainojumu, un strīdi seko cits citam... Tas, ko vēlos uzsvērt, – bērns jebkurā situācijā ir pirmajā vietā. Bērna dēļ ir vērts mēģināt saglābt laulību – ja vien abi to vēlas. Taču, ja laulība ir neveiksmīga, proti, pāris attiecībās nejūtas piepildīti, pareizākais ceļš var būt šķiršanās. Izvēloties šādu risinājumu, bērna dēļ ir vērts pacensties nešķirties ar naidu, bet gan ar izpratni. Nevainojot, respektējot vienam otru, atzīstot arī savas kļūdas un piedodot pāridarījumus.Lai kāda būtu situācija, galvenais jautājums ir viens – kā mūsu ģimene varētu tikt galā ar jebkurām pārmaiņām (arī ar šķiršanos). Bērniem vecāku attiecības atrisināt nav iespējams. Tas ir pāra kopīgais ceļš no haosa uz drošību un savstarpējo izlīgumu. Bērns ir laimīgs tad, kad viņa vecāki ciena viens otru. Vienīgais, ko viņš vēlas, ir pieglausties katram no vecākiem un just, ka mamma ir laimīga kā sieviete un tētis – kā vīrietis.
Parasti lielākās problēmas rodas neizrunātu jautājumu dēļ. Ikvienai sievietei ir svarīgi atklāt vīram, kā viņa jūtas, kas viņu neapmierina, pēc kā viņa ilgojas, kā viņai trūkst, no kā ir bail vai ko vēlētos. Ja vīrietis spēj uzklausīt un neaizsargājoties atzīt – “tā tiešām ir, un labi, ka mēs par to runājam”, tad es redzu šīm attiecībām nākotni. Ja ir iespējams atjaunot cieņu vienam pret otru un turpināt intīmās attiecības, viss būs kārtībā.
Mēs mēdzam domāt, ka veiksmīgu vai neveiksmīgu attiecību atslēga slēpjas atbildē uz jautājumu: “Vai esi laimīga?” Ja tu nespēj atbildēt ar skaļu Jā!, tas ne vienmēr nozīmē, ka laulība atrodas uz izjukšanas robežas. Jo kas tad ir laime? Īsi mirkļi, kuri atnāk pēkšņi un tikpat negaidīti aizskrien. Arī mīlestība ir āķīgs jautājums. Ne vienmēr attiecībās ir vajadzīga iemīlēšanās liderīgā sajūta. Svarīgāk par to ir kas cits: drošība, cieņa, sapratne, atklātība, intimitāte. Ja tas viss ir, laulība spēj pastāvēt. Savukārt, ja pēc atklātības brīža vīrs ieņem aizsargpozīciju un uzbrūk: “Pati vien esi vainīga!”, tas iedzen strupceļā. Ko tādā situācijā iespējams uzlabot? Neko! Mēs dzīvojam šodien un tagad. Ja vīrs sāpina ar paviršu attieksmi un ne par ko neuzņemas atbildību, nav ne mazākā pamata cerēt, ka viņš mainīsies nākotnē. Kad nav cieņas pret sievieti kā pret sievu un bērna māti, neredzu iemeslu, kāpēc attiecības turpināt.
Gluži dabiskas ir bailes no nezināmā, kas sagaida pēc šķiršanās. Jebkuras pārmaiņas biedē. Taču laulības izjukšana nav pasaules gals. Vajag tikai saskatīt jaunas iespējas un lēmumu par aiziešanu uztvert bez bailēm, bažām un dusmām. Tad spēsi arī bērnam izskaidrot situāciju viņam saprotamā valodā. Protams, bērnam būs grūti tik un tā. Viņš fantazēs un cerēs, ka tētis un mamma atkal būs kopā, tāpēc svarīgi ar viņu runāt par to, kā notiks tālāk – kad viņš tiksies ar tēti, kad – ar mammu.
Daudz skaudrāk ir tad, ja laulība izjūk tieši bērniņa dzimšanas dēļ. Skumji, bet tā notiek ļoti bieži. Parasti vīrietis nobīstas, nav gatavs tēva lomai vai jūtas atstumts, jo sieva, kļūdama par māti, ir mainījusies. Ja mazulis ir tikko dzimis, tad gan uzskatu – tēvam ir jābūt klāt. Bērns – tā ir atbildība, kas jāuzņemas abiem, un ar to nebūtu jātiek galā tikai sievietei. Ieteiktu visas nesaskaņas uz laiku nolikt malā un vīram izrādīt cieņu sievietei, kas viņam dāvājusi pēcnācēju. Bērna ierašanās ģimenē attiecības maina, tāpēc jābūt pacietīgiem. Tā ir dabiska krīze, paiet laiks, kamēr abi aprod ar jauno – vecāku – lomu. Taču svarīgi vienmēr paturēt prātā – vecāku loma nenozīmē zaudēt vīrišķo un sievišķo identitāti. Dažkārt mātes un tēva lomas sajaucas ar vīrieša un sievietes attiecībām, viena otru tik ļoti pārklāj, ka ir grūti izšķirt, ko laulībā dari bērna dēļ un ko – ne bērna dēļ. Esam kopā tāpēc, ka mums ir bērns, vai tāpēc, ka mūs saista arī kas cits? Uz šādu jautājumu ne vienmēr ir viegli atbildēt. Dažkārt pāris apgalvo, ka ir kopā tikai pēcnācēju dēļ, bet tā var arī nebūt taisnība. Patiesībā abus saista kāds cits pievilkšanās spēks – tas arī viņus reiz saveda kopā, tikai pagaidām viņi paši neapzinās, kas tas ir. Atklājumi par sevi turpinās visu dzīvi.