1. Izskatot pēdējā laika publikācijas, var rasties iespaids, ka ģimenes terapija ir kā jauna maltīte no psihoterapeitu alķīmiskās virtuves. Tā izraisa dažādas reakcijas. Daži uz to raugās ar aizdomām, saskatot tajā novirzes no tradicionālajām terapeitiskajām metodēm; citi to slavē kā svarīgu sasniegumu psihožu ārstēšanā. Savukārt trešie uzskata to par speciālu metodi darbam ar bērniem.
Vispārpieņemtais skatījums uz ģimenes terapiju ir visai šaurs. Saskaņā ar šo uzskatu terapija dziedina visu grupu – vismaz tēvu, māti un bērnu, - nevis atsevišķu klientu. Terapeitiskajā situācijā šie ģimenes locekļi pārstāv svarīgu ikdienas dzīves komponentu.
Bet šādas pieejas iespējas ir visai ierobežotas. To nevar piemērot, piemēram, ja sākotnējā ģimene vairs nepastāv, ja ģimenes locekļi nevēlas izmantot terapiju, vai ja spriedze ģimenē ir tik liela, ka nav iespējams savākt grupu zem vienas terapijas paspārnes.
Lūk, kāpēc mēs nemēģinām uzlūkot ģimenes terapiju kā īpašu terapeitisku situāciju, drīzāk mēs tajā saskatām īpašu, cilvēka sociālajai dabai atbilstošu domāšanas veidu.
Runājot par ģimenes terapiju, mēs domājam metodi, kurā ietilpst iespēju diapazons no individuālas terapijas līdz ekoterapijai. Bet neatkarīgi no terapijas stāvokļa starp šiem poliem, tā fokusējas uz ģimeni un ģimenes situāciju.
Tradicionālajā psihoterapijā cilvēka tēls veidojas no psihopatoloģijas viedokļa. Tādēļ tas ir saistīts ar slimībām. Ārstēšanas mērķis – visu slimību novēršana, tādēļ tā līdzinās slimā orgāna ķirurģiskai izņemšanai. Protams, reizēm slimība patiešām attālinās, bet tas nepavisam nenozīmē, ka vienlaikus atjaunojas veselība.
Pirmais, ko pacients uzzina terapijas gaitā, ir fakts, ka viņš spēj sev piesaistīt terapeita uzmanību tikai, pateicoties savai slimībai. Rezultātā traucējumi aizvien vairāk iznāk priekšplānā, līdz ar to ierobežojot iespējamo terapeitisko līdzekļu loku.
Šis vienpusīgums ir vēsturiski un kulturāli nosacīts. Mēs to varētu samazināt, ja ņemtu vērā arī citus domāšanas veidus, kuri piedāvā citu slimības interpretāciju un alternatīvas ārstēšanas metodes.
2. Lai izprastu novērojamo uzvedību, mums ir nepieciešama informācija par tās rašanās iemesliem, kas sniegs mums kritērijus turpmākajiem spriedumiem. Tas nozīmē, ka mums jāizpēta gan trans kulturālie nosacījumi, gan personīgie apstākļi, kuri piešķir jēgu individuālajai uzvedībai. Mēs uzsveram psiho sociāla pamatojuma nozīmību, saistībā ar kuru attīstās konkrētais konflikts. Pēc tam mēs cenšamies paplašināt savu saslimšanas koncepciju un papildināt to, ņemot vērā jaunās terapeitiskās iespējas. Pozitīva iespēja izpaužas tādējādi, ka mēs cenšamies iegūt plašāku simptoma vai saslimšanas interpretācijas iespēju apskatu. Mūsu mērķis – ietekmēt to, kā ģimene izprot pati sevi un slimības. Tādējādi mums rodas iespēja kontrolēt patogēnās ietekmes, kuras rodas ārpus ārsta kabineta.
Transkultūru pieeja izriet no tā, ka attieksme pret slimu cilvēku dažādās kultūrās ir atšķirīga. Atšķirība izpaužas apstāklī, kā cilvēks uztver ciešanas un subjektīvi novērtē slimību. Vēl vairāk, ģimene un grupa – neatkarīgi no kultūras nosacījumiem – var reaģēt uz pacientu dažādi.
3. Slimības individuālā koncepcija atspoguļo konkrēta cilvēka priekštatus. To var izprast, tikai vadoties no zināšanām par viņa individuālo attīstību un savstarpējo attiecību sistēmu ģimenē.
Šī priekšstatu par slimību nosacītība ir īpaši svarīga ģimenes iekšējai dinamikai. Tajā slimība gūst noteiktu funkciju un ietekmē attiecības starp ģimenes locekļiem neatkarīgi no tā, vai slimība ir psihiska, psihosomatiska vai somatiska.
Mēs pētām, kā vienu un to pašu traucējumu vai slimību uztver un novērtē dažādās kultūrās, kā vienai un tai pašai kultūrai vai ģimenei piederošie cilvēki attiecas pret slimību kādu konkrētu jēgu indivīds saskata konfliktos, un kas ir to pamatā.
Aplūkosim gadījumu ar meitu, kura nespēj sadzīvot ar māti un vēlas aiziet no mājām. Rodas tipiskas paaudžu savstarpējo attiecību problēmas, trauksme atdalīšanās dēļ, rodas agresija un vainas izjūta, kā afektīvas izpausmes, kuras aptvērušas abas uzticības krīzes puses. Mēs varam parādīt šo reakciju nosacītību, pajautājot sev, kā māte un meita attiektos pret šo situāciju citā kultūrā, piemēram, Austrumos. Turpinot pētījumu, mēs vēlāk varam konstatēt, kā citi cilvēki šajā pašā kultūrā – teiksim, tāda pati māte un meita – attiektos pret šo problēmu citā laikmetā. Visbeidzot, mēs ieraudzīsim, ko tieši šis atdalīšanās process nozīmē meitai, un ko mātei, noteiksim, kādas individuālās īpatnības izraisa konfliktu (taupīgums, kārtīgums, seksualitāte, uzticība, pieklājība, precizitāte utt.), kāda nozīme konfliktam ir ģimenes saišu attīstībā, un kādus pozitīvus aspektus tajā saskata iesaistītie cilvēki.
Šis process virza uz neirotiskās vienpusējās komunikācijas izbeigšanu un sniedz gan mātei gan meitai jaunu izpratni par viņu savstarpējām attiecībām. Tagad viņas var izvēlēties no alternatīvu virknes un paskatīties, kura no tām palīdzēs atrisināt viņu problēmu.
Simptoma veidošana
Šajā vietā nepavisam nebūtu lieki uzdot jautājumu: kāpēc, ja sistēma sevi pastāvīgi līdzsvaro un tādējādi saglabā savu līdzsvara stāvokli, vispār var rasties jebkādas problēmas, kuras prasa atbalstu? Atbilde ir šāda: reizēm metodē, ar kuras palīdzību ģimene sasniedz savu līdzsvaru, ietilpst simptoms, kurš tai un/vai sabiedrībai nav pieņemams. Kad šis simptoms sāk izraisīt neciešamu stresu, vai tas ir ģimenes robežās vai ārpus tās, ģimenei jau ir nepieciešams vērsties pēc palīdzības.
Simptoma parādīšanos var paātrināt daudzi un dažādi notikumi. To var izraisīt izmaiņas vienā no lielākām sistēmām, kurās norisinās šīs ģimenes dzīve, – sociālajā, politiskajā, kulturālajā vai izglītības sistēmā. Piemēram, ekonomiskā depresija, kura izraisa bezdarbu vai lielus finansiālus zaudējumus; politiskā krīze, kura grauj ģimeni fiziski vai ideoloģiski; nepilnīgas izglītības metodes un vāja mācību iestāžu materiālā bāze; rasu, sociālā un cita veida diskriminācija. Un tas viss – tā ir daļa no plašām kibernētiskajām ķēdēm, kuras iedarbojas uz ģimenes ķēdēm. Paātrinošs notikums var dzimt pašas ģimenes dzīlēs kā reakcija uz jebkuru notikumu dzīves ciklā kā, piemēram, vecmāmiņas vai vectētiņa nāve, bērna piedzimšana, mokoša slimība vai bērnu aiziešana no mājām.
Jebkurš no šiem notikumiem spēj izpostīt ģimenes iesīkstējušos stereotipus, ar iespējamu kāda jauna simptoma attīstību kā līdzekli jauna stereotipa izstrādei. Tas, ka ģimenē pārstāj darboties kāds viens stereotips, nepavisam nenozīmē, ka nedarbosies arī visi pārējie stereotipi. Psihoterapeita darbs ir atklāt konkrētu stereotipu, kurš attiecas uz simptomu, un noskaidrot, kādā veidā šo konkrēto stereotipu var mainīt.
Aktuālā polemika par to, vai simptoms izpilda homeostatisko vai evolūcijas funkciju, - tas ir, vai tas kalpo ģimenes saglabāšanai nemainīgā veidā vai mudina to attīstīties jaunā stadijā,- šīs pieejas gadījumā tam ir visai maza nozīme, jo izšķirošais klīniskais jautājums ir tas, ka simptoms un sistēma ir savā starpā saistīti, un ir noteikti kā viens otram kalpojoši. Šīs mijiedarbības precīzas dabas noteikšana tādējādi, lai tas būtu vislietderīgāk no terapeitiskā viedokļa, paliek psihoterapeita ziņā. Jo izmaiņas un stabilitāte tiek aplūkotas kā vienas medaļas divas puses, izvēle ir tīri pragmatiska. “Jebkuras izmaiņas var saprast kā pūles saglabāt zināmu pastāvību, bet jebkura pastāvība saglabājas ar izmaiņu starpniecību” ( M. Beitsons, 1972., lp.17).
Bieži rodas jautājums, vai simptoms sistēmā noteikti pilda kādu funkciju vai arī tas var būt reakcija uz kaut kādiem apstākļiem ārpus ģimenes – darbā, skolā vai sociālajās attiecībās. Lai gan simptoma izcelsme var sakņoties kādā ārējā notikumā, tā pastāvība gluži labi var norādīt uz to, ka ģimene to izmanto kādā kārtējā lietā. Piemēram, ja vīrs ir atlaists no darba ekonomiskās krīzes rezultātā, viņš var krist depresijā tādēļ, ka ir kļuvis par bezdarbnieku. Visdrīzāk, depresija pāries, tiklīdz viņam parādīsies jauns darbs. Taču, ja šajā periodā viņš sāk izmantot savu depresiju kā ieroci, turoties pretī savai sievai, depresija, visdrīzāk, kļūs hroniska, jo sāks pildīt noteiktu funkciju laulāto attiecībās. Pakāpe, kādā simptoms var būt funkcionāls, variē atkarībā no apstākļiem, laika un vietas. Simptoms var pildīt dažādas funkcijas, dažādā laikā un dažādās savstarpējās attiecībās. Ģimenēm, kuras neizmanto pārejas simptomus kā ieroci kārtējās ģimenes lietās, reti nākas izmantot psihoterapijas pakalpojumus.
Individuālās disfunkcijas ir sistēmisku traucējumu atspoguļojums
Kad vienam no ģimenes locekļiem ir psiholoģiskas grūtības vai viņš izjūt fiziskas ciešanas, ģimenes sistēma noteiktā veidā uz to reaģē. Rezultāts būs izmaiņas ģimenes locekļu uzvedībā, kuras saglabājas pat pēc tam, kad tās izraisījušās individuālās problēmas tiks atrisinātas. Turklāt “problemātiskais” ģimenes loceklis tajā iegūst jaunu, statusu, kurš atšķiras no citu locekļu statusa. Ģimenes locekļu disfunkcionāla uzvedība – tā ir uzvedība, kura vērsta uz šādu atšķirību saglabāšanu to statusā. Tā paredz attiecīgas darbības no visu ģimenes sistēmas dalībnieku puses.
Neatkarīgi no tā, vai tā vai cita ģimenes locekļa problēmas ir saistītas ar psiholoģiskām grūtībām vai somatiskām slimībām, psihoterapeitam jāizvērtē ģimenes situācija kopumā, nekoncentrējot savu uzmanību vienīgi uz šīm problēmām. Piemēram, ģimenē, kurā kādam ir cukura diabēts, nepieciešamībai aprūpēt slimnieku un kontrolēt viņa stāvokli būs liela ietekme uz savstarpējām attiecībā kopumā. Ja ir slims bērns, tad rodas jautājums par to, kurš iedos viņam zāles, atbildēs par viņa diētu, pavadīs vizītē pie ārsta un rezultātā visvairāk pārdzīvos visu ar bērnu notiekošo. Ja aprūpētāja lomu uzņemsies viens no vecākiem, pilnīgi iespējams, ka starp slimo bērnu un viņu nodibināsies īpaši ciešas attiecības, kas var radīt atsvešināšanos no citiem ģimenes locekļiem. Un, ja iedomātos, ka bērns jebkāda iemesla dēļ pārstās slimot ar diabētu, tad rodas jautājums: kas norisināsies agrāk slimā bērna attiecībās ar šo vecāku, un kādas tam būs sekas savstarpējās attiecībās ar citiem ģimenes locekļiem? Jebkurā situācijā, kad kādam ģimenes loceklim rodas tādas vai citādas problēmas, ļoti iespējams, ka šajā ģimenē izveidosies zināma attiecību sistēma, kurā divi vai trīs tā locekļi būs īpaši tuvi viens otram, kamēr citi no viņiem lielākā vai mazākā mērā distancēsies. Ik reizi, kad tas notiek, ģimenes locekļiem nevajag pārāk fiksēt savu uzmanību uz šo problēmu. Viņiem jātiek skaidrībā par to, kā šī problēma ir ietekmējusi viņu savstarpējās attiecības. Nebūs lieki arī iedomāties, kā var mainīties viņu savstarpējās attiecības, ja šī problēma pēkšņi pārstās eksistēt.
Katrs no minētajiem teorētiskajiem priekšstatiem ļoti ietekmē praksi darbā ar ģimenēm. Tie palīdz speciālistam noteikt, kādā sastāvā un kad rīkot psihoterapeita sesijas, un kā tās veidot.
Izpētot ģimenes notikumu ietekmi uz slimības rašanās un ārstēšanas gaitu, mēs saskarsimies ar jautājumu: “Kurš patiesībā ir slims un kurš ir jāārstē?”
Kad cilvēku dzīvē parādās slimības un traucējumi, mūsu apziņa parasti izmanto nelielu triku. Tā sadala cilvēkus divās grupās: tajos, kuri rada problēmu un tajos, kuri tās dēļ cieš. Protams, sevi mēs parasti pieskaitām otrajai grupai. Pārējie ir ļaundari, miera traucētāji, slimie, tie, kuri izdomā stāstus. Šai dihotomijai ir virkne vērtīgu īpašību. Samudžinātais problēmu mezgls gūst skaidrību un noteiktību; turklāt paša pozīcija ir aizsargāta. Šo triku izmanto arī medicīnā. Tā iedala pacientos un cilvēkos, kuri pavada pacientus uz ārsta kabinetu. Tāda viedokļa aprobežotību mēs ilustrēsim ar šādu epizodi:
Piecdesmitgadīgam biznesmenim, kurš vienmēr radīja ļoti pareiza cilvēka iespaidu, bija daudz sarežģījumu ar savu divdesmit sešus gadus veco dēlu. Viņš situāciju definēja tā: “Es esmu novecojis par desmit gadiem”. Viņam šķita, ka problēmas avots ir dēla draudzene. Biznesmenis uzskatīja, ka viņa ir spējīga uz visu – un ne tikai uz labu. Viņu nomocīja doma, ka seksuālais valdzinājums ļauj viņai viņa “nenobriedušo un nepieredzējušo” dēlu tīt ap pirkstu. Panākot, ka viņš kļūst no viņas atkarīgs, viņa apprecēsies, atņems visu viņam piederošo, bet viņam, tēvam, nāksies uzņemties galveno triecienu. Tēvs bija pārliecināts par savu taisnību. Bet dēls turpināja rīkoties tā, kā gribēja. Galu galā tēvs viņam nosūtīja tādu vēstuli:
Dārgais Peter!
Uzņēmos izklāstīt uz papīra vairākus apsvērumus. Tu vienmēr mums esi bijis ļoti dārgs un, lai gan mums bieži bija domstarpības, vienmēr tāds arī paliksi. Mans nodoms nebūt nav censties mainīt tavus priekšstatus par tavām attiecībām ar Š. vai uzspiest tev mūsu dzīves stilu. Gluži otrādi, man tas būtu nepateicīgs uzdevums - pārliecināt tevi mainīt virzienu, kura maldīgums ir redzams tikai no malas. Visos šīs situācijas aspektos tu esi upura lomā, lūk, kāpēc tas tev ir tik sāpīgi. Bet pat tad, ja jūs abi uzvestos pareizi, nopietnas attiecības tev būs milzīgs slogs tikmēr, kamēr būsi pabeidzis savu profesionālo izglītību. Tādas attiecības jau no paša sākuma ir pazudinošas. Visam ar tevi notikušajam, pat ja laiku pa laikam situācija bija visai nepatīkama, jānāk tev par labu. Bet ja turpināsi attiecības ar savu draudzeni, tu zaudēsi ticību sev un savai nākotnei.
Dzīvojot kopā ar citiem cilvēkiem, it īpaši ģimenē, nav iespējams gūt sekmes bez diplomātijas un kompromisiem. Citādi valdīs pastāvīga cīņa un spriedze, kuru neviens nespēs izturēt. Tev jāizlemj, vai tu galīgi atsakies no mūsu iejaukšanās tavās lietās, vai arī tu saproti, ka mūsu rīcību diktē tikai rūpes par tevi, mūsu dēlu. Visu, ko mēs darījām, esam darījuši ar labākajiem nodomiem, nedomājot par sevi. Tu neesi priekšmets vai instruments, uz kura mēs varam demonstrēt savu varu. Vairāk par visu es vēlos, lai mans dēls būtu brīvs cilvēks, kurš dzīvo aktīvi un atraisīti. Lūk, kāpēc es tagad tev saku: “Tā ir tava dzīve. Nodzīvo to pēc iespējas labāk”. Nopurini no sevis nepatieso čaulu un savu nepatieso uzvedību, un esi tas, kas tu esi patiesībā, - kārtīgs un cienījams cilvēks. Mans dēls ir pārāk labs, lai būtu vienkārša izklaides rotaļlieta sievietei ar apšaubāmiem nodomiem un neskaidru pagātni. Tev jāatrod pašam savs ceļš, un tu atkal būsi laimīgs cilvēks, iegūsi ceļu uz panākumiem un gandarījumu. Nākotnē rīkojies tikai saskaņā ar savām galvenajām interesēm. Mēs nevēlamies un nevarēsim no jauna iejaukties tavās lietās. Mēs ar tevi patiesībā esam līdzīgāki viens otram nekā esam gatavi atzīt.
Ar mīlestību, tavs tēvs.
Tēva rūpju demonstrācija par savu dēlu neaprobežojās tikai ar šo vēstuli. Ar savas sievas, vecmāmiņu un vectētiņu atbalstu viņš iedarbojās uz savu dēlu un viņa draudzeni tikmēr, kamēr viņa galu galā aizgāja. Piedaudzības akmens bija prom, bet tas neienesa mājā mieru. Peters kļuva apātisks. Viņu vairs nekas neinteresēja, pat viņa nodarbības. Viņš klīda pa māju kā suns bez siksnas. Tēvs, jūtot savu vainu, galu galā aizveda viņu pie psihoterapeita.
Šī slimības vēsture ir samērā tipiska. Ar savu “nesaprātīgo” un depresīvo aiziešanu Peters demonstrēja sev un savai ģimenei, kura bija patiešām cietusī puse, kurš ir reālais pacients: viņš pats. Vismaz tā domāja ģimenes locekļi. Viņi ar tēvu vienojās, ka nepieciešama psihoterapija un uzskatīja, ka terapeitam jākļūst par viņu sabiedroto, jāparāda apjukušajam jaunajam cilvēkam patiesais ceļš, un jāatjauno miers mājās. Bez šaubām, Peteram bija problēmas. Pret viņa simptomiem bija jāizturas ļoti nopietni. Bet konflikts ietekmēja ne tikai viņu. Piemēram, viņa tēvs diezgan ātri psihoterapeitiskās sarunas maigajā atmosfērā sāka aprakstīt pats savas problēmas.
Viņa dēla un šīs sievietes stāsts pilnībā bija izsitis viņu no līdzsvara. Viņš slikti guļ, viņu nomoka šausmīgas galvas sāpes. Satraukums sakarā ar dēlu viņam izrādījās pārlieku liels. Galu galā, ja šī sieviete būtu ieguvusi varu pār Peteru, viss īpašums, kuru viņš bija ieguvis mūža laikā, būtu karājies mata galā. Kā gan jaunais cilvēks varēja būt tik ietiepīgs, un sekot savām iracionālajām vēlmēm? Pats tēvs vienmēr bija klausījis savus vecākus. Viņu padomi vienmēr viņam bija noderējuši un palīdzējuši gūt panākumus.
Tādējādi tēvs pats nonāca pacienta lomā, kuram nepieciešama palīdzība. Viņa problēmu var formulēt šādi: “Kā es varu samierināties ar sava dēla mēģinājumiem atdalīties no manis?” Šis jautājums izriet no tēva specifiskajiem priekšstatiem par taupīgumu, darbīgumu un paklausīgumu – jēdzieniem, kuri, pēc viņa domām, garantē drošību un paša nozīmīguma apstiprinājumu. Līdzīgas saiknes tika atklātas arī citiem ģimenes locekļiem, kuri tāpat meklēja sev attaisnojumu, it kā izrādot Peteram savas rūpes. Viņš bija metis izaicinājumu viņu vērtībām un izjaucis harmoniju ģimenē. Viņa “uzvedība ar novirzēm” viņus biedēja, jo varas attiecības, kuras tās vēstures gaitā bija stingri iesakņojušās, sāka šķobīties.
Vēl lielāku problēmas izpratni par simptomiem un sūdzībām mums sniedz jautājumi par savstarpējām attiecībām ģimenē, tās ārējiem kontaktiem un tās orientāciju uz sociālajām vērtībām. Tie ir jautājumi: “Kā dēls piemērojas ģimenes noteikumiem?”; “Kā vecāki pret viņu izturas?”; “Kādas ir vecāku savstarpējās attiecības?”; “Kādi sakari ir ar vecmāmiņām un vectētiņiem?”;”Kāda ir viņu visu ietekme uz šo konfliktu?”; “Kādi ir vadošie principi ģimenes dzīvē?”
Simptomu var izprast, tikai zinot attiecību kontekstu un attiecību sistēmu, kurās šis simptoms izpaužas. Īpaši svarīgi tas ir psihiskajām un psihosomatiskajām saslimšanām. Tikai ņemot to vērā, var izprast lomu, kāda ir simptomam ģimenes locekļu apziņā, tās uzvedības noteikumos un sociālajā kontekstā. Tāpat kā optiskās ilūzijas gadījumā dēls, tēvs, māte, vecmāmiņa un vectēvs var stāties pacienta lomā atkarībā no tā, kā uzlūko konfliktu, kuru pozīciju pieņem un kuru viedokli atzīst par pareizu. Tādējādi mēs nonākam pie mūsu pašu “ideoloģijas” un aizsardzības mehānismu izpētes, kāda mums rodas attiecībā uz konfliktu un tā dalībniekiem.
Ģimenes terapija uzlūko ģimeni kā sistēmu. Nav tik svarīgi, kurš elements sistēmā izmainās, jo terapeitiska nozīme ir sistēmas izmaiņām kopumā. Praksē tas nozīmē, ka pozitīva ģimenes terapija nedrīkst balstīties uz kādu vienu psihoterapeitisko dogmu. Gluži pretēji, pastāv daudz šā procesa organizācijas veidu. Tiem visiem jābūt aprakstītiem ģimenes terapijas kontekstā šādā veidā:
DARBS AR ATSEVIŠĶU KLIENTU:
No pirmā acu uzmetiena šķiet paradoksāli nosaukt to par ģimenes terapiju. Bet no pragmatiskā viedokļa šis process ir nepieciešams, ja citas konflikta puses nevar tikt iekļautas terapeitiskajās nodarbībās. Vadoties no pārliecības, ka viena sistēmas elementa izmaiņas var ietekmēt visu sistēmu, pacientam ģimenes terapijā tiek dots uzdevums atteikties no pacienta lomas un rīkoties kā terapeitam. Pieredze liecina, ka tādā veidā bieži izdodas salauzt citu ģimenes locekļu pretestību, kuri sākotnēji nav ieinteresēti terapijā, un iekļaut procesā visu ģimeni. Vēl vairāk, pacienta lomas nomaiņa pret savas situācijas terapeita lomu izraisa pozīcijas izmaiņas, kas pārkāpj ģimenes spēles noteikumus un tādējādi terapeitiski iedarbojas uz visu ģimeni.
Pat klasiskās individuālās terapijas gadījumā mēs nedrīkstam ignorēt ģimenes perspektīvu. Es pastāvīgi novēroju, ka ievērojama daļa individuālo pacientu izmanto terapiju pēc savu ģimeņu padoma un neatlaidīga lūguma. Tie ir deleģētie pacienti, kurus nosūtījušas viņu ģimenes.
Individuālajā terapijā attīstās klasiskās savstarpējās attiecības terapeits-pacients, kurās pacients, izmantojot savu atmiņu, spēj savākt vienkopus ģimenes savstarpējās attiecības, atspoguļotas viņa pieredzē. Tādējādi ģimenes terapijas brīdī pastāv priekštats, ka sekundārā tēla veidā var saņemt pacienta skaidrojumu un novērtējumu. Bet ģimenes terapijā mēs ne tikai vēršamies pie pārnešanas problēmu analīzes, mēs arī stimulējam intuitīvās asociācijas, izmantojot speciālas tēmas un stāstus.
DARBS AR PĀRIEM:
Pāri ir īpašs ģimeņu grupas gadījums. Pāri vēršas pie terapeita pēc palīdzības kopā. Par terapijas priekšmetu var kļūt problēmas viņu attiecībās vai attiecībās ar apkārtējiem – bērniem, dzīvesbiedra radiniekiem, darbā un tā tālāk. Abi partneri atnāk uz nodarbību kopā, un ar savu uzvedību sniedz terapeitam piemēru, kā viņi mijiedarbojas viens ar otru. Terapeits var tieši iejaukties un mēģināt mainīt viņu uzvedību, vai var virzīt viņus uz konflikta kognitīvo diferenciāciju un mijiedarbības formu iespējamo izmaiņu apzināšanos.
Katrs, kuram ir kaut neliela pieredze pāru terapijā, atzīst, ka vairums pāru terapijas situācijā izjūt milzīgu spiedienu, runājot par savu konfliktu. Konflikta apspriešana bieži vien izskatās pēc izturības pārbaudījuma. Tādēļ ģimenes terapijā mēs uzreiz nelienam lauvas midzenī un nesākam runāt par konfliktu. Tā vietā mēs sākam apspriest jautājumu par to, kas notur pāri kopā, un kāda funkcija ir konfliktam viņu savstarpējās attiecībās. Līdz ar to tiek izveidota kopīga platforma darbam ar konflikta saturu. Partneri kļūst spējīgi no jauna mijiedarboties ar esošajām problēmām un nonākt pie noteikta risinājuma. Tas, protams, var būt arī lēmums izšķirties.
DARBS AR NUKLEĀRO ĢIMENI:
Te runa ir par ģimeni šā vārda šaurākajā nozīmē, kurā ietilpst tēvs, māte un bērni, kuri dzīvo ar saviem vecākiem. Konflikta pārdzīvošana un tā atrisināšana tiek īstenota iespējami īstā ģimenes situācijā. Viena no šā procesa priekšrocībām ir iespēja tieši novērot noteikumus, kuri pārvalda ģimenes locekļu mijiedarbību vienam ar otru, un aprakstīt tās kā ģimenes koncepcijas. Individuālajā terapijā mēs strādājam ar pacienta priekšstatiem par viņa ģimeni, bet ģimenes terapijā mums ir iespēja tieši fiksēt ģimenes koncepcijas un noteikumus, un iedarboties uz tiem tiešas iejaukšanās ceļā. Bet mēs, atšķirībā no ģimenes terapijas, kura balstā uz sistēmu teoriju, nepaļaujamies tikai uz tiešu iejaukšanos. Tā vietā ģimenes terapija izmanto dažādu terapeitisku metožu sistēmu, kura balstās uz kopīgu ģimenes noteikumu un to konceptualizācijas definēšanu. Pēc tam ģimene saņem šo instrumentu kā līdzekli, lai palīdzētu pati sev. Tas palīdz ģimenes locekļiem noskaidrot un diferencēt savas pozīcijas un labāk apzināties savstarpējo nesapratni.
DARBS AR PAPLAŠINĀTO ĢIMENI:
Bez nukleārās ģimenes ārstēšanā var piedalīties citi tuvi cilvēki – vecmāmiņas, vectēvi, tēvoči, tantes, tuvi ģimenes draugi un tā tālāk. Grupas apmērus ierobežo tikai organizatoriskās iespējas. Svarīgāka loma nekā jebkad ir ģimenes koncepciju vēsturei.
Ja parasti koncepciju “ģimenes koks” ir ģimenes uzstādījumu un noteikumu attīstības vēsture, kas paveras tikai ar pacienta pārdzīvojumiem un atmiņām, tad te tas iegūst reālu formu. Terapeits režisora lomā regulē dinamiska procesa attīstību ģimenē. Vispirmām kārtām viņš rada atmosfēru, kurā ģimene var strādāt ar savām problēmām. Bezkaislīga novērotāja lomā terapeits iedveš katram ģimenes loceklim savas vērtības apziņu. Modeļa terminos viņš tiecas uz līdzvērtīgu taisnīgumu attiecībās starp ģimenes locekļiem. Šā procesa mērķis – mobilizēt ģimenes pašdziedināšanas rezerves. Ģimenes terapija strādā ar ģimenes koncepcijām, kurās ietverti svarīgi savstarpējo attiecību noteikumi un vērtību orientieri. Tos var izmantot kā diskusijas tēmu terapeitiskā sesijā, netraumējot ar to konkrētus ģimenes locekļus. Es domāju, ka piesardzība šajā procesā – tas ir galvenais iemesls, kāpēc, piemēram, vecmāmiņas un vectēvi, kuri, acīmredzot, parasti nav īpaši spējīgi mainīties, var labi strādāt ģimenes terapijā, un gūt no tās labumu.
EKOSISTĒMA:
Te mēs izejam ārpus ģimenes robežām. Tagad terapijā iekļaujas starpposmu mainīgo ārējie kontakti un sociālie institūti. Piemēri ir bērnu dārzu audzinātāji, skolotāji, nosacīti ieslodzīto uzraugi, kolēģi, darba devēji un pārvaldnieki, ārsti, klīnikas personāls utt. Tieši vai netieši var vērsties pie visiem cilvēkiem un pacientam svarīgām iestādēm. Sistēmu, kura jāizmanto terapijā, var izmainīt, lai iekļautu tajā citas apakšsistēmas, piemēram, profesionālas iestādes, sabiedriskos un valsts institūtus. Šis process papildina ģimenes terapiju, apstiprinot, ka ģimene nav neatkarīgs izolēts veselums, bet pati ir iekļauta ekoloģiskajos sakaros. Tāds viedoklis tiek saskaņots ar “kopienas psiholoģijas” pozīciju, kuras mērķis ir sasniegt visu iedzīvotāju augstāko psiholoģiskās veselības līmeni. Galvenais akcents tiek likts uz sākotnējo profilaksi – tātad vispirmām kārtām uz psiholoģisko pārkāpumu profilaksi. Tas tiecas attīstīt indivīda spēju tikt galā ar konkrētām viņa ikdienas dzīves situācijām.